Cilvektiesibu komisijas sēde 17.10.2024

Saeimas komisijā pārrunā bērnu ārpusģimenes aprūpes problēmas un risinājumus

17. oktobrī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē tika pārrunāta bērnu ārpusģimenes aprūpes situācija, īpaši pievēršot uzmanību problēmu cēloņiem un preventīvajiem risinājumiem. Sēdē piedalījās arī biedrības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne un Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas vietniece Laila Henzele. Komisijas dalībnieki uzsvēra, ka, lai novērstu bērnu nonākšanu krīzes un ārpusģimenes aprūpes centros, problēmas jārisina jau sākuma posmā.

Sēdē tika izskatīti divi jautājumi: specializētās audžuģimenes jauniešiem ar uzvedības un atkarību problēmām un novēlotā bērnu izņemšana no kritiskiem dzīves apstākļiem.

Par specializētajām audžuģimenēm jauniešiem ar uzvedības un atkarību problēmām pirmās sarunas sākās pirms pieciem gadiem, bet tās drīz vien apsīka. Komisijas pārstāvji uzsvēra, ka problēmas galvenais iemesls esot audžuģimeņu nespēja palīdzēt šiem jauniešiem. Ārija Martukāne gan nepiekrīt, norādot: “Audžuģimenes šādi bērni bija, ir un būs. Protams, ne visas ģimenes spēj tikt galā ar šiem jauniešiem, tomēr mums ir daudz pozitīvu pieredzes stāstu. Ir svarīgi, ka audžuģimenes, kuras nodrošina šo pakalpojumu, ir darba attiecībās, tādā veidā esot nodrošinātām ar sociālām garantijām, kā arī ar iztikas līdzekļiem ikdienas dzīvei, un to nav iespējams izdarīt par 171 eiro mēnesī. Šiem pusaudžiem ir nepieciešamas audžuģimenes 24/7. Ir ļoti daudz bērnu, pret kuriem ir uzsāktas krimināllietas, administratīvās lietas, kuri ir pamēģinājuši narkotikas, kuriem ir uzvedības problēmas. Ar viņiem var tik galā, bet jābūt nosacījumam, ka šādas ģimenes ir pieejamas un spēj būt blakus 24/7.”

Problēmu sakne

Komisijas priekšsēdētāja Leila Rasima norādīja, ka bērnu nonākšana ārpusģimenes aprūpē ir ilgstošu, laikus nepamanītu vai nerisinātu problēmu sekas. “Ir jāsaprot, ka problēmas, kuras noved līdz tam, ka pusaudži nonāk krīzes vai ārpusģimenes aprūpes centros, nerodas vienas dienas laikā. Tās ir ieilgušas problēmas – atstāšana novārtā, atkarības, galu galā vardarbība –, kuras pirms tam vai nu nav pamanītas vai ilgstoši nav risinātas,” skaidroja Rasima.

Ārija Martukāne piekrita, uzsverot, ka šie jaunieši “neuzrodas no zila gaisa”: “Šie bērni parādās pusaudžu vecumā, jo vairs nespēj pieciest dzīves apstākļus. Viņi paši iet uz bāriņtiesu, sakot, ka ģimenē vairs neatgriezīsies. Tad mums ir problēma – bērns ar ilgstoši smagu dzīves pieredzi kliedz pēc palīdzības, bet mums nav daudz rīku, kā palīdzēt. Pašlaik bērnus nav kur likt, jo nav pietiekami daudz audžuģimeņu. Mums ir bijis, ka bāriņtiesa zvana – ja jūs atradīsiet ģimeni, mēs izņemsim bērnu no ģimenes, ja nē, tad lai tur paliek, jo mums nav kur likt…”

Vai samazinātais bērnu skaits ārpusģimenes aprūpē atspoguļo realitāti?

Lai arī kopējais bērnu skaits ārpusģimenes aprūpē Latvijā ir samazinājies, sēdes dalībnieki uzsvēra, ka reģionos bieži trūkst audžuģimeņu un resursu, lai uzņemtu visus bērnus, kam nepieciešama palīdzība. Tā rezultātā reģionos bērni nereti paliek ģimenēs, kur viņi nevar saņemt pienācīgu aprūpi, kas izkropļo statistiku un ne vienmēr atspoguļo reālo situāciju.

Sēdes dalībnieki uzsvēra, ka, lai risinātu bērnu ārpusģimenes aprūpes problēmas, nepieciešams ne tikai pietiekams finansējums, bet arī cieša sadarbība starp valsts institūcijām un pašvaldībām, lai nodrošinātu savlaicīgu un atbilstošu atbalstu bērniem un novērstu nākotnes krīzes.